Lakstīgala Ievads Saturs VĀRDU PASKAIDROJUMI

|

VĀRDU PASKAIDROJUMI

g	ganības ( Uz zaļāme ganībāme ) pļavas, zālāji, mežmalas un upju līči, ko izmantoja mājlopu ganīšanai; ganīt: uzraudzīt, sargāt. Gauja ( Gar Gaujiņu dziedādama ) ceturtā lielākā Latvijas upe pēc Daugavas, Lielupes un Ventas. Gauja līkumota, "viltīga", mainīgu gultni, bagāta ar ainavu dažādību. Īpaši skaists gaŗais senlejas posms starp Valmieru un Inčukalnu. Par Gaujas izteku senāk uzskatīja Alauksta ezera ziemeļrietumu galu, no kuŗa ūdeņi pa Gauju plūda caur Laidzes ezeru. Pazeminot Alauksta līmeni, posms starp šiem ezeriem izsusēja, atjaunojoties tikai pavasaŗa palu laikā, jo ūdeņi pa Alauksta dienvidus daļā izrakto Meldeŗa grāvi noplūda uz dienvidiem, uz Tauna ezeru. Tagad par Gaujas sākumu min Elka kalna dienvidu pakāji, no kurienes tā tek caur Zobola ezeru uz Laidzes ezeru un caur to tālāk kā agrāk, nesasniedzot Alaukstu. Gaujas gaŗums ir 448 km. gavilēt ( Arājiņi gavilēja, Meža gali gavilē, Kad dziedāju gavilēj' ) locīties; priecāties. Gavilēšana ir īpašs tautasdziesmu dzieāšanas veids, kad atsevišķi vai blakus melōdijas dziedātājam kāds (sīkaliņa, vilcēja) panta beigās (dažreiz vidū) gaŗi velk. Gavilēšanu raksturo skaļums, lai sasauktos, saūjinātos. Pirmie gavilētāji pavasarī bija gani un turpināja visu vasaru. godam ( Pa godami rādījosi ) piederīgi, piemēroti rādīties. godāties ( Godājiesi, augumiņi ) saudzēt, godāt, pašam sevi godāt; rotāties, pušķoties. grasis ( ..... ) metalla sīknaudas gabals, monēta. Plānā monētas viduslaikos kala no plāna skārda vienpusīgā dobspiedē. Izdobtās formas dēļ latvieši tās sauca par kausiņiem. Tā bija mazvērtīga nauda ar zemu sudraba piejaukumu. Latvijā atrast ap 0,45 g smagi 14. gadsimta kausiņi Koknesē (Vidzemē), Rēznas pag. (Latgalē). Biezās monētas sauca par grašiem. Pirmie graši kalti Francijā (1226.), vēlāk arī Vācijā (14. gadsimtā). Līdz 1842. g. Polijā bija vaŗa graši. 30 graši līdzvērtīgi vienam guldenim. Rīgā grašus kala poļu valdnieki (1581. - 1617.), bet Kurzemes hercogi no 1586. - 1764. gadam. Krievijā kala vaŗa grašus tikai no 1724. - 1768. g. Par grasi sauca arī agrāk kaluma divkapeiku gabalus, kas sudraba kalumā ieguva puskapeikas jeb viena graša vērtību. groži ( Ar tām siksnu grožiņāmi ) kā jājēja, ir pavada (skat. pavada), tā braucējam - groži. Groži piestiprināti turpat, kur piesieta pavada, un tie var būt auklas (Baltu linu grožu viju), siksnu vai jostu.
ģ
h
i	ielaidos, laisties, doties ( Ar laiviņu ielaidosi ) ar laiviņu iebraucu, ieīros; lidot. ieloks ( Bez ieloka paladziņ' ) ar ornamentu izrakstīts vai krāsās atšķirīgs malas rotājums audumiem un adījumiem. iemaukti ( Rausta stangu iemauktiņ's, Otram zīda iemauktiņi, Saskandinu iemauktiņ's, Iemauktiemi apsedzosi, Iemauktiņus citus pirkšu ) pretstatā apaušiem (skat. apauši) iemauktiem ir mutes dzelzs, kas ielikta šķērsām mutē līdz lūpu kaktiņiem. Strauja vai bailīga zirga savaldīšanai lietoja laužņu jeb stangu iemauktus, kam vēl bija īpaši dzelži (laužņi) abās iemauktu malās pie mutes dzelzs. Iemauktu siksnu šuvumam tautasdziesmu laikos lietoja "stīgas" (stieplītes) un savienoja ar sprādzēm. Lietoja arī stipru vaskotu vai piķētu (piķis - darvas produkts) diegu, ko sauca par "drāti"; diega vietā lietoja arī ādas sloksnītes. Iemauktus izrotāja ar dārgiem apkalumiem: vaŗa, bronzas, sudraba, pat zelta plāksnītēm, piekabinot arī sudraba naudas gabalus, zvārguļus. Pavadas bija no auklām, ādas vai važiņām (ķēdēm). Iemauktu darinājums raksturoja tautieša dižumu, bagātību: Siksniņāmi, sprādzītēmi Neredz manu kumeliņu. irbe, irbes ( Irbes šauti jūriņā, Irbes gula ceļmalāi ) vistu dzimtas putni. Dzīvo pārīšos tīrumos, mežu, biržu jaunaudzēs (laukirbe, mežirbe) - pazīstams medību putns. (Šai tautasdziemā ar vārdu "irbes" jāsaprot kas cits.)
ī
j	jēma ( Labāk manu galvu jēm', Kur tu jēmi, kas tev dev' ) ņēma.