Lakstīgala Ievads Saturs VĀRDU PASKAIDROJUMI

VĀRDU PASKAIDROJUMI

a	aile ( Deviņāmi ailītēmi ) vārpas graudu rinda. akots ( bez akota nolīgoti ) šeit: asi, atskabargaini miežu vārpas graudu plēkšņu izaugumi, kas ķeŗas drēbēs un skrāpē. apauši ( Skat. iemaukti. ) auklas vai lūku iemaukti zirgam ap galvu, ausīm, bez dzelzs daļām mutē. apīņi, apenīši ( Pusbirkava apenīšu ) vijīgs kaņepju dzimtas augs, kas tinas ap koku stumbriem, zariem vai īpaši darinātiem mietiem, kārtīm. Ziedkopu dziedzeŗu rūgto vielu (lupulīnu) izmanto alum. Ši viela dod īpašu garšu un smaržu. Apīņus audzē īpašos dārzos. arājs ( Bez arāja nodzīvoti, Labas zemes arājiņis, Arājiņi, ecētāji, Pa prātami arājiņš, Arājami daiļas meitas, Arājs ara kalniņāi ) zemes kopējs, kam pieder zeme. Tautasdziesmās arājs daudzināts arī kā ļigavainis. arodi ( Deviņiemi arodiem ) nodalījumi (apcirkņi) labībai klētī; arods - amats, profesija, speciālitāte. auts ( Baltu autu galviņāi ) šeit; gaŗš lakats (dvieļa veida), ko apsēja jaunai sievai, kad noņēma vainagu; ir vēl mutauts, kaklaut, galdauts, priekšauts, kājauts (audekla gabals, ko zeķu vietā tina ap kājām). azote, azots ( Kā sirsniņa azotē, Tikmēr cimdi azotēi ) vieta pie krūtīm aiz krekla, svārkiem, ko senāk izmantoja par kabatu.
ā	ābolā ( Meitas gula ābolāi ) āboliņa laukā, arī dābolā. ālavica, ālava ( Paliks govis ālavicas ) govs, kas nāv atnesusies (nav devusi teliņu) un dod mazāk vai nemaz piena
b	bajārs ( Redz', kur jāja div' bajāri, Es atradu bajārīti ) bagātais, aizgūts vārds labiešu jeb labo ļaužu apzīmēšanai. balta, balts ( Balta eju, balta teku ) tīrs, darbīgs, čakls, taisnīgs, ar darba tikumu. baltgalvīte, baltgalve ( Viena pati baltgalvīte ) gaišiem, zeltainiem, dzelteniem matiem. balti ( Mani balti bāleliņi ) mani mīļi brālīši. baltis ziedis ( Baltis ziedis noziedēti ) sena valodas forma, senais vīriešu dzimtes daudzskaitļa instrumentālis; tagad sakām: ar baltiem ziediem. baltskarītis ( Kumeliņi, baltskarīti ) zirgs ar baltām krēpēm; skara, skaras - auzām, smilgām, bērziem, pūpoliem, liniem; zirga krēpes (Margotām skariņām); vecas drēbes, lupatas. bandinieks ( Bandinieka rudzi auga ) kalps, kam algas vietā piešķirts zemes gabals (banda, bandas) sējumam un sēkla. bāliņš, bāleliņš ( Ai bāliņi, ai bāliņi, Div' bāliņi kaŗā jāja, Ej, bāliņi, lūkotiesi, Redzēj't manu bāleliņ', Vai bij mani bāleliņ', Ej, māsiņa, skait' bāliņus, Kur tu ņēmi, bāleliņi, Mēs deviņi bāleliņ', Kam trejādi bāleliņ', Es pazinu sav' bāliņu, Kā manami bāliņam, Es savami bāliņami ) brālītis. bārene ( Ai bārene, bārenīte, Bārenīte sagšas auda, Bārenītes asariņas, Bārenīšu priekšautā ) meitene, kuŗai miruši vecāki. Viņas grūto likteni daudzina tautasdziesmas. (Skat. sērdiene.) bāŗa bērni, bārenīši ( Bāŗa bērnus sildīdam', Bāŗa bērnus sildīdam' ) bērni, kam viens vai abi vecāki miruši. bēris, bērs ( Ar bēroi kumeliņu, Man nav bēra kumeliņ', Pirksim bērus kumeliņus, Bērīt's manis kumeliņš, Pie bērāja kumeliņa, Raud par bēru kumeliņu, Savi bēri kumeliņ', Rikšiem bēr(īt)i es palaidu ) zirgs ar brūnu spalvu, melnām krēpēm un asti. bildināt ( Mani jaunu bildināti, Otrreiz tevi bildināju ) uzrunāt, sveicināt; lūgt par līgavu. birkavs ( Pusbirkava apenīš' ) svara mērs (aizgūts no veckrievu valodas) sienam, āboliņam, liniem, 10 pudu (pudā 40 mārciņu), 20 podu ( podā 20 mārciņu, ap 8 kg). birzs, birze ( Ai zaļāi bērzu birze, Caur sidraba birzi gāju ) bērzu mežiņš, birztala. birzumiņu, birzums, birze ( Velciet gaŗu birzumiņu ) vadziņa, kas ierobežo ap 7-10 pēdu platu tīruma sleju, joslu, ko ievelk pirms sēšanas. To sējējs vai biržotājs iezīmē ar gaŗkūļu salmiem vai ievelk ar birzekli (īpašs līks koks vai auklā iesiets apaļš pagales resnuma klucis), pat ar īpašu arklu vai ar savu kāju. No sētuves pagrābjot pa saujai graudu, sējējs plašā vēzienā un lēna solī apsēj birzi vienā gājienā. brukstalas ( Pa zaļāmi brukstalāmi ) ar sīkiem, bieziem krūmiem apaudzis lauks. bundzinieks ( Seši mazi bundzinieki ) bungu sitēji, spēlētāji
c	cauna ( Vēl caunītes, vāverītes, Visiem caunu cepurīt's, Kur caunīte nakti guļ ) plēsīgs meža dzīvnieks, lielāks par vāveri, ēd vaveres, putnus, mājo koku dobumos; ādu izlieto cepurēm un kažokiem. Ir otra suga (retāka) - mājas cauna, mīt tuvāk civēkiem.
č

d	darināt ( Kas tev' daiļu darināja, Trīs vainagus darināj', Vainadziņu darināt ) bārenes viegli soļi, mīļi vārdi pašu daiļu audzināja; gatavot dažādas lietas; noguldītam kokam nocirst zarus. Daugava ( Zari mirka Daugavāi, Pār Daugavu arājiņ' ) lielākā upe Latvijā un Baltijas jūŗas apgabalā, 1020 km gaŗa; Latvijas robežās 367 km. Daugava iztek no Dviņecas ezera, netālu no Koreikinas ciema, Valdaja augstienē (Krievijā), un tek cauri vairākiem ezeriem. Tecējums Latvijā sākas no Piedrujas cauri Latgales augstienei, kur tā ap 200 m plata, bet pie Rigas tiltiem ap 700 m, ietek Baltijas jūŗā. Dabas jaukumiem bagātākais posms starp Pļaviņām un Koknesi, kur atrodas apdziedātais Staburags. Daugavas krastos pilsētas un pilsētciemi: Krāslava, Daugavpils, Līvāni, Jēkabpils, Pļaviņas, Koknese, Jaunjelgava, Skrīveŗi, Lielvārde, Ķegums, Ogre, Rīga. Ap Daugavu saistās daudz vēsturisku notikumu, vietu, pieminekļu: Daugmales, Dignājas, Jersikas, Kokneses pilskalns, Nāves sala u.c. vietas. Daugavas krācēs pie Ķeguma sāka celt pirmo spēkstaciju 1936. g. un nobeidza 1941. g. To paveica zviedru firmas par vairāk nekā 60 miljonu latiem. 1939. g. 18. XI pirmo reizi Rīgā atspīdēja gaisma no Ķeguma krācēm. Uzplūdinātais Ķeguma ezers 24 km2 liels. Tajā "noslīkusi" Ozolu, Jumpravas, Lielvārdes, Rembates sala, pašas Ķeguma krāces dziļi zem ūdens līmeņa. Vēlāk posmā pie Aizkraukles okupācijas vara uzcēla Pļaviņu spēkstaciju, kuŗas aizsprosts ūdens līmeni pacēla par 40 metriem, radot 45 km2 plašu ezeru, applūdinot arī teiksmaino Staburagu, un ir lielākā udens krātuve Latvijā (630 milj. m3). Latvijas posmā Daugavā ir ap 80 salu. Daugava, māmuliņa, likteņupe - dzejnieku un tautasdziesmu apdziedāta. dālderis ( Tautiet's sola simts dāldeŗu ) sens sudraba naudas gabals, ko sākumā kala Vācijā (1437.), smagāks par vienu loti (mārciņā 32 lotis; lotē ap 13. g). Latvijā daldeŗus lika kalt ordeņa mestrs Pletenbergs Cēsīs (1525.). Zviedru valdība 17. gadsimtā laida apgrozībā četršķautnainas vaŗa monētas ap 4 dāldeŗu vērtībā un tās svēra ap 8-10 mārciņas. Ja vaŗa gabals bija smagāks par noteikto svaru, tam apcirta stūŗus un tā radās astoņstūŗu dāldeŗi, kas apgrozījās arī Vidzemē un Igaunijā. Pie Rīgas, bagarējot Daugavu, izcēla vairākus 8 stūŗu dāldeŗus un viens no tiem svēra 33 mārciņas, kas bija kalts 1650. gadā. diet ( Jauna biju, dietin deju ) dejot, priecāties. dietin ... vārda "diet" pastiprinājums dieveris ( Diever's lūdza raudādamis ) vīra brālis, svainis; kāzās līgavaiņa "brālis", vedējs. drasēt ( Kur, jāj' cauri drasēdams ) priecāties, līksmot dravenieks ( Dravenieka līgaviņa ) bitinieks druva ( Ar dziesmiņu druvā gāju ) labības lauks. ducināt ( Pērkonītis ducināj' ) rūkt, rībēt; arī bargi runāt. dūkanbēris, dūkans ( Es tev došu dūkanbēri ) melni brūns zirgs ar rūsganiem plankumiem ap acīm, nāsīm un paslēpenēm; arī dūcis. dzelme ( Jūŗas dzelmītēi ) dziļums, bezdibenis.
e	ecēt ( Arājiņi, ecētāji ) nolīdzināt, sasmalcināt, uzirdināt uzartu zemi. eiduks ( Pa vienami eidukami ) veclaiku poļu trīs grašu naudas gabals. ekur ( Ekur stalti kaŗavīri ) redz' kur; arī lūk!, skat! ežiņa ( Uz ežiņas galvu liku ) ežmala, laukmala; neuzarta, ar zāli apaugusi šaura sloksne starp divi laukiem, arī robeža.
ē
f

g	ganības ( Uz zaļāme ganībāme ) pļavas, zālāji, mežmalas un upju līči, ko izmantoja mājlopu ganīšanai; ganīt: uzraudzīt, sargāt. Gauja ( Gar Gaujiņu dziedādama ) ceturtā lielākā Latvijas upe pēc Daugavas, Lielupes un Ventas. Gauja līkumota, "viltīga", mainīgu gultni, bagāta ar ainavu dažādību. Īpaši skaists gaŗais senlejas posms starp Valmieru un Inčukalnu. Par Gaujas izteku senāk uzskatīja Alauksta ezera ziemeļrietumu galu, no kuŗa ūdeņi pa Gauju plūda caur Laidzes ezeru. Pazeminot Alauksta līmeni, posms starp šiem ezeriem izsusēja, atjaunojoties tikai pavasaŗa palu laikā, jo ūdeņi pa Alauksta dienvidus daļā izrakto Meldeŗa grāvi noplūda uz dienvidiem, uz Tauna ezeru. Tagad par Gaujas sākumu min Elka kalna dienvidu pakāji, no kurienes tā tek caur Zobola ezeru uz Laidzes ezeru un caur to tālāk kā agrāk, nesasniedzot Alaukstu. Gaujas gaŗums ir 448 km. gavilēt ( Arājiņi gavilēja, Meža gali gavilē, Kad dziedāju gavilēj' ) locīties; priecāties. Gavilēšana ir īpašs tautasdziesmu dzieāšanas veids, kad atsevišķi vai blakus melōdijas dziedātājam kāds (sīkaliņa, vilcēja) panta beigās (dažreiz vidū) gaŗi velk. Gavilēšanu raksturo skaļums, lai sasauktos, saūjinātos. Pirmie gavilētāji pavasarī bija gani un turpināja visu vasaru. godam ( Pa godami rādījosi ) piederīgi, piemēroti rādīties. godāties ( Godājiesi, augumiņi ) saudzēt, godāt, pašam sevi godāt; rotāties, pušķoties. grasis ( ..... ) metalla sīknaudas gabals, monēta. Plānā monētas viduslaikos kala no plāna skārda vienpusīgā dobspiedē. Izdobtās formas dēļ latvieši tās sauca par kausiņiem. Tā bija mazvērtīga nauda ar zemu sudraba piejaukumu. Latvijā atrast ap 0,45 g smagi 14. gadsimta kausiņi Koknesē (Vidzemē), Rēznas pag. (Latgalē). Biezās monētas sauca par grašiem. Pirmie graši kalti Francijā (1226.), vēlāk arī Vācijā (14. gadsimtā). Līdz 1842. g. Polijā bija vaŗa graši. 30 graši līdzvērtīgi vienam guldenim. Rīgā grašus kala poļu valdnieki (1581. - 1617.), bet Kurzemes hercogi no 1586. - 1764. gadam. Krievijā kala vaŗa grašus tikai no 1724. - 1768. g. Par grasi sauca arī agrāk kaluma divkapeiku gabalus, kas sudraba kalumā ieguva puskapeikas jeb viena graša vērtību. groži ( Ar tām siksnu grožiņāmi ) kā jājēja, ir pavada (skat. pavada), tā braucējam - groži. Groži piestiprināti turpat, kur piesieta pavada, un tie var būt auklas (Baltu linu grožu viju), siksnu vai jostu.
ģ
h
i	ielaidos, laisties, doties ( Ar laiviņu ielaidosi ) ar laiviņu iebraucu, ieīros; lidot. ieloks ( Bez ieloka paladziņ' ) ar ornamentu izrakstīts vai krāsās atšķirīgs malas rotājums audumiem un adījumiem. iemaukti ( Rausta stangu iemauktiņ's, Otram zīda iemauktiņi, Saskandinu iemauktiņ's, Iemauktiemi apsedzosi, Iemauktiņus citus pirkšu ) pretstatā apaušiem (skat. apauši) iemauktiem ir mutes dzelzs, kas ielikta šķērsām mutē līdz lūpu kaktiņiem. Strauja vai bailīga zirga savaldīšanai lietoja laužņu jeb stangu iemauktus, kam vēl bija īpaši dzelži (laužņi) abās iemauktu malās pie mutes dzelzs. Iemauktu siksnu šuvumam tautasdziesmu laikos lietoja "stīgas" (stieplītes) un savienoja ar sprādzēm. Lietoja arī stipru vaskotu vai piķētu (piķis - darvas produkts) diegu, ko sauca par "drāti"; diega vietā lietoja arī ādas sloksnītes. Iemauktus izrotāja ar dārgiem apkalumiem: vaŗa, bronzas, sudraba, pat zelta plāksnītēm, piekabinot arī sudraba naudas gabalus, zvārguļus. Pavadas bija no auklām, ādas vai važiņām (ķēdēm). Iemauktu darinājums raksturoja tautieša dižumu, bagātību: Siksniņāmi, sprādzītēmi Neredz manu kumeliņu. irbe, irbes ( Irbes šauti jūriņā, Irbes gula ceļmalāi ) vistu dzimtas putni. Dzīvo pārīšos tīrumos, mežu, biržu jaunaudzēs (laukirbe, mežirbe) - pazīstams medību putns. (Šai tautasdziemā ar vārdu "irbes" jāsaprot kas cits.)
ī
j	jēma ( Labāk manu galvu jēm', Kur tu jēmi, kas tev dev' ) ņēma.

k	kamanas, kamaniņas ( Labas, kaltas kamaniņas ) satiksmes līdzeklis ziemā ļaudīm. Kamanām divi slieces, kas slīd pa sniegu. Tām priekšgali izliekti uz augšu. Senāk uzlika otru koka kārtu, lai būtu izturīgākas. Lai slieces drīz nenodiltu un labāk slīdētu, tās apkala ar dzelzi. Goda kamanas bagātīgi izgreznoja: izgrieza, iededzināja rakstus un izkrāsoja, tajās bija sēdekļi un siltas segas - tās sauca par "rakstītām kamanām". kaņepes ( Kā zvirbuļi kaņepēsi ) stipru šķiedru viengadīgi divmāju augi cilvēka augumā ar lapām, reibīgu smaržu. Sēklas spīdīgas, pelēkbrūnas, ko lieto uzturam, bet šķiedru auklām, virvēm, tauvām, buŗu audekliem u.c. Uz sēklām ļoti kāri zvirbuļi. kaudze ( Lai sameta kaudzītē ) liela gruba ar mietu vidū un riteņveida zaru klājumu pamatā, uz kuŗa salika izkaltētu sienu pļavā vai salmus pēc izkūlšanas rijas ārpusē. Kaudzei vidus paplašināts, kā uz gala uztupināta ola ar labi sašaurinātu augšējo daļu. kālabad ( Kālabadi galdiņami ) šeit: kāpēc? kādēļ? klēti cirta ( Mani brāļi klēti cirta ) kad zāģa vēl nebija, māju (klēti) cēla (cirta) tikai ar cirvja palīdzību. klēts ( Tai es došu savu klēti ) atsevišķa celtne lauku sētā, kuŗā glabāja labību, drēbes un dažus citus iedzīves piederumus. Klētī vasarā arī gulēja. krimta ( Krimta cietu pelavmaizi ) grauza. krogus ( Kuŗu krogu es izdzēru ) ceļinieku mājvieta ceļa malā, kur varēja paēst, pārgulēt un zirgus stadulā atpūtināt un pabaŗot, arī ganu, kalpu derību vieta; alkoholisku dzērienu pārdotava un dzertuve. Mūsu senči pazina tikai alu un medalu, ko sauca par miestiņu. Latviešu sētā bija apīņu dārzs. Zemniekiem bija jādod muižai apīņu nodeva. Krogos pārdeva lielāko tiesu tikai alu, degvīnu senāk dzēra zāļu vietā. Degvīna dzeršana ieviesās no Polijas un Krievijas. Zemniekiem nebija atļauts tecināt un pārdot degvīnu, tas bija muižnieku ziņā un to varēja pirkt muižas krogos un dzirnavās. krupis, kaupiņš ( Krupīt's nesa ūdentiņu ) vardes radinieks, ar kraupainu, dziedzeŗiem bagātu ādu; uzturas mitrās, ēnainās vietās, bet ūdenī it tikai nārsta laikā. Pārtiek no kukaiņiem, tārpiem, gliemežiem. Pārziemo alās, zemes dobumos. kult ( Kad bij agri, tad man' kūla ) pērt, sist; labību kult.
ķ	ķeturkājis ( Lāci, lāci, ķeturkāji ) leišu valodā četrkājis; ķeterkājis - ķepainis, kam lielas ķepas.
l	laidars ( Tev ir govis laidarāi ) iežogots laukums kūts priekšā, kūts tuvumā. Laima ( Laimiņai pavaicāju ) Laimes māte, mūža licēja, lēmēja, noteicēja, likteņa dieve, bāreņu sargātāja. laist ( Es laidīšu zelta āķi ) šeit: iemest, gremdēt. lakstīgala ( Ai tu zelta lakstīgala ) pelēcīgi brūns, neliels dziedātājs putniņš (ap 17 cm) ar lielisku, spēcīgu balsi, ko uzskata par vienu no labākajiem dziedātājputniem Eiropā. Latvijā lakstīgalas dzīvo mitrās lapu kokiem un krūmiem bagātās gravās, upju līčos, ieplakās. Ierodas maijā, aizceļo uz Afriku augustā. Lizda lielāko tiesu zeme. Pārtiek no kukaiņiem, vasaras beigās arī no ogām. Līdz pat Jāņiem vakaros un naktīs dzirdama lakstīgalas skaistā dziedāšana, daudz pieminēta tautasdziesmās. Par lakstīgalas dziedāšanu tauta saka: dzied, pogo, sit, darina, trauc, trakšķina, trinkšķina, trīcina, vidžina, vizina, vīterē, lakstīgala trejvalode. Tauta tēlo lakstīgalas dziedāšanu šādi:       Kur bij', kur bij;?           Tirgū, tirgū!       Ko pirk', ko pirk'?           Zirgu, zirgu!       Cik nodev', cik nodev'?           Ort', ort', ort'!       Kāds bij', kādw bij'?           Klibs, klibs, klibs! Lakstīgala šo dziesmu atkārto daudzās variācijās. launags ( Maz iedeva launadziņ' ) ēdiena reize starp pusdienām un vakariņām; ganam līdzi dots ēdamais. lādināja ( Dažus suņus lādināja ) suņus kaitināja, lai tie rej. lāsītes ( Zeltītāmi lāsītēmi ) raibumi; lāsains - raibs; pilītes. liedināja ( Zelta vāku liedināj' ) izlēja, kausēja, kala, pagatavoja liepājā ( Liepājāi audzināj' ) kur aug daudz liepu, liepu leja, liepāja. līgot, līgo ( Līgo, mana līgaviņ, Līgodama upe nesa ) iet kājām: dziedāt, šūpot. lustīgs ( Tik lustīgu līgaviņ' ) no vācu valodas: priecīgs, līksms.
ļ
m	malēja, malējiņa ( Ko dar' tava malējiņ' ) šeit: māsa, meita, graudu malējiņa, arī vedekla. malt, maldināt ( Ar dziesmiņu malti gāja, Sav' meitiņu malējiņ', Pūru rudzu maldināj' ) malt, likt kādam malt: saberzt, sasmalcināt graudus (ar īpaši ierīkotiem dzirnu akmeņiem maltuvē). mālis, malis ( Viens mālīti ritināj' ) maļamie graudi, pati malšana. Māŗā ( Aiziet Māŗas baznīcā ) sena dievība: Zemes māte, sievu, sērdieņu, mirušo, arī govju sargātāja - Māršaviņa. Dainas daudzina blakām Dieva baznīcai arī Māŗas baznīcu. Māŗai svētīts ceturtdienas vakars (piektvakars deviņu dienu nedēļā), kā Dievam - svētdienas rīts. Māŗa veļu laikā (dievainēs) - Veļu māte. mātes meita ( Meitu mātes sētiņā, Pie bagātas mātes meitas ) saimnieka meita, bieži palutināta. mednis ( Pūtin pūta melnais mednis ) lielākais vistu dzimtas putns Latvijā (ap 4 kg), mātītes mazākas. Dzīvo priežu un citu skuju koku mežos. Lizdu taisa zemē un dēj 6-12 olas. Pārtiek no kukaiņiem, gliemežiem, ogām un apšu pumpuriem, bet ziemā - vai vienīgi no priežu skujām. Medību putns. Vilina medības "ar pielēkšanu". Riesta (pārošanās) laikā mednis "dzied" un "dziesmas" beigās vairs nedzird, kas notiek apkārtnē. Šai brīdī mednieks lec dažus soļus medņa virzienā un atkārto to pašu nākošā "dziedājumā", lai piekļūtu pavisam tuvu un nomedītu. melna, melns ( Vai tādēļi melna iešu ) netīrs, nemazgātas drēbes. melnajām galviņām ( Aiz upītes meitas dziedi melnajāmi galviņāmi ) tumšiem matiem. muižas meita ( Tu, māsiņa, muižas meita ) kalpone muižā, parasti nebija priecīga par muižas dzīvi: grūts darbs, muižnieku patvaļa ("pirmās nakts tiesības").

n	naidoties ( Ko ar mani naidojiesi ) nīsties, nesatikt; šeit: zari ieķeŗas tautu meitas vainagā un to it kā naidā "norauj". nātres ( Iemet nātŗu krūmiņāi ) nezāles, vien - un ilggadīgi divmāju lakstaugi ar dzēlītēm, dzēlīgiem matiņiem: aug dārzos, gar sētmalām, trūdvielām bagātās vietās. Nātŗu dzēlumi sāpīgi, lieto tautas ārstniecībā, "peŗoties" pirtī vai citādi. nedzīt ( Tukšu mežu nedzeniet ) neskrieniet, netrieciet (Nav vērts, jo mežā vairs medījuma nav.). nevaid ( Pastarīša vien nevaid ) nav. niedra ( Pie niedrītes laivu sēju ) ūdens augs ar gulu pazemes stumbru, no kuŗa izaug 1-4 metri gaŗi stublāji ar gaŗām lapām un kuplu melni mēļu, vēlāk balti pūkainu skaru. Aug upju un ezeru malās. Niedru stiebrus lieto jumtiem, žogiem. nelietis ( Ne nelietis tēva dēlis ) palaidnis; dzērājs, nekrietns cilvēks. netika ( Ne man dienu darbiņš tika ) nepatika, darbs netīkams, nepaveicās. nēzdogs ( Otram zīda nēzdodziņ' ) mutautiņš (no vācu valodas aizgūts vārds), kabatas lakatiņš.
ņ
o
ō
p	paparde ( Vībotnīte, papardīte, Papardīte neziedēja ) tautasdziesmās daudz apdziedāts ilggadīgs augs ar vēdekļveida plūksnotām skaistām lapām, kas rudenī nokalst. No daudzo paparžu sugām (ap 6000) Latvijā pazīstamas tikai kādas 24. Paparde nezied, vairojas ar vienšūnu ķermenīšiem, ko sauc par sporām. Tās rodas lapu apakšpusēs īpašās tvertnītēs jeb sporangijos. Zāļu vakarā un Jāņu naktī (23. VI) skaista, simboliska ir papardes ziedu meklēšana, kad visa daba slīgst ziedu un smaržu reibumā, un no kalna uz kalnu līgodziesmās sasaucas jāņugunis. pastarītis, pastarīte ( Pastarīša vien nevaid ) jaunākais bērns ģimenē. pavada ( Sniedz man zelta pavadiņ' ) iemauktu aukla vai siksna (skat. iemaukti). Pavadas abi gali piestiprināti pie apaušu mutes dzelža lūpu kaktiņu ārpusē. pērle ( Sudrabiņa pērlītēmi ) šeit: sudraba krāsas sīkiem raibumiņiem. piedarbs ( Pūti manā piedarbā ) telpa labības kulšanai un vētīšanai, kas piebūvēta pie rijas zem viena jumta. Piedarba māla grīdu sauca par kulu, klonu, plānu. Vēlāk rijas un piedarba sienas cēla vienā gabalā, atsevišķus kokus glubūvē pagarinot. Nereti piedarbu taisīja platāku par riju. Radās plašas nojumes, kuŗas norobežojot, piedarbam apkārt veidojās gubenis, palievenis, ko izmantoja izkulto salmu nolikšanai un citām vajadzībām. Ja piedarba jumts bija zemu nolaists, tad virs ieejas (durvīm) jumtā izgrieza robu, lai neaizturētu vēju un varētu iebraukt ar vezumu. Piedarbam nebija ciešu griestu, slieto jumtu un sānsienas saturēja sijas. Uz tā lika vaļējus ārdus (bīdāmu gulkokus), uz kuŗiem lika neizkulto labību, salmus un saimniecības piederumus. Piedarbam logu nebija. Gaisma ieplūda pa plaši atvērtām durvīm (tās sauca arī par vārtiem), kas bija abās pretējās sienās, lai rastos caurvējš vētīšanai un tā atšķirtu graudus no salmiem un pelavām. Nakts laika darbiem ierīkoja gaismas ceplīti, kur dedzināja smalku sveķainu malku; vēlāk ierīkoja lākturi. Ceļot riju, piedarbu ieplānoja vēja pusē (skat. rija). pieguļa ( Jāj man līdzi pieguļā ) sena paraža naktīs (no Jurģiem, 23 IV līdz Mārtiņiem, 10 XI) laist zirgus ganībās un pašiem (pieguļniekiem) gulēt klāt, uzraudzīt (zirgus mēdza zagt), kurinot uguni. Nereti pieguļnieki salasījās no vairākām mājām, ņemot līdzi arī meitas; pieguļā daudz dziedāja. pieši ( Skanēj' pieši nolecoti ) šeit: jājējam virs zābaku papēžiem piestiprināti dzelzs spīdīgi apkalumi ar izvizītu bumbiņu vai ritenīti, kas ejot "skan". Ar tiem jājējs "uzmundrina" zirgu. Piešus lieto arī tagad. plācenis ( Miežu miltu plācenīti ) rupju miežu, arī kviešu miltu maize, karaša. plivināja ( Man guntiņa plivināja ) dzirkstīja, kumeļa pakaviem skrējienā, šķiļoties gar ceļa akmeņiem, uzliesmo dzirkstis, lec dzirksteles prāts ( Puisēnami pieci prāti ) padoms. precinieks ( Nu brauc tavi preciniek' ) sievas meklētājs, precības braucējs; senāk tirgotājs. prūši ( Ej uz prūšu robežāmi, Uz tām prūšu robežām ) zeme dienvidrietumos air Lietuvas - senprūši (baltu cits, vēlākā Vācijas territorija). puišelis ( Krāj, puišeli, sīku naudu ) puika, jauneklis, zēns. purs ( Pura bērza galiņāi ) purvs; ļoti slapja, staigna vieta ar kropliem krūmiem, kokiem, arī biezu sūnas, kūdras kārtu, ko izžāvētu izmanto kūtīs pakaišiem un kurināšanai. pusbirkavs ( Pusbirkava apenīš ) puse birkava (skat. birkavs). pūrs ( Mana pūra atslēdziņu, Mātei pūra atslēdziņa, Lai taisa pūru, Tukšu pūru ieraugoti ) 1) Sens latviešu tilpuma mērs, kas pa novadiem bij dažāda lieluma. To gatavoja no koka mizas (krijas) vai izgreba no vienkoča, vēlāk no dēļiem. Pūrs rudzu svēra ap 50 kg, bet tilpuma ziņā pūrā: 3 sieki (Vidzemē), 4 sieki (Kurzemē), 4 sētuves, 240 riekšavas, 54 stopi, 69,6 litri. 2) Par pūru sauca arī krijas (no liepas mizas vai koka tvertni ar vāku (lādi, tīni) meitas un sievas mantas glabāšanai, kā arī šās tvertnes saturu: veļu, cimdus, zeķes, apģērbus. Uzcītīgām meitām dažkārt bija ļoti liels, bagāts pūrs (līdzdodamā manta), tautās ejot. (Tīnē: 3 pūri, 720 riekšavas, 9 sieki, 208 litri.) pūru kala ( Tai meitai-i pūru kala ) pūru taisīja, darināja, kala (skat. pūrs). pūru loka ( Manas meitas pūru loka, Manas meitas pūru loka ) jaunas meitas čakli darināja, krāja, pielocīja pūru, mātei palīdzot (skat. pūrs). pūŗi ( Lai aug pūŗi, lai aug mieži ) ziemas kvieši Kursā un tuvākos Zemgales apvidos.

r	rija ( Labāk eju rijas kulti, Zaļa tautu miežu rija ) ēka, kuŗā ar krāsni apkurināma telpa. Rijā žāvēja seru (uz lauka žuvušu labību.) Rijai "piedarināja" (piebūvēja) piedarbu (skat. piedarbs). Latviešu sētā riju cēla tālāk no pārējām ēkām (uzkalnā, klajā vietā), lai mazinātu uguns briesmas un vējus izmantotu graudu vētīšanai. Riju cēla gulbūvē no apaļiem kokiem, baļķiem, ciešām sienām ar aizšaujamo (aizbīdāmo) logu, pa kuŗu labību saņēma rijā. Parasti pretējā sienā ierīkoja lodziņu dūmu un sutas izlaišanai un durvis uz piedarbu, kur kūla izžāvēto labību. Rijas stāvs bija augsts. Vīra augstumā pie divi pretējām sienām iebūvēja pa sijai, uz kuŗām atbalstījās ārdu (gulkoku) gali. Ārdus, riju seŗot, pēc vajadzības sabīdīja zināmā attālumā un uz tiem novietoja labību (seru) žāvēšanai. Krāsns pusē, kas bija pie sienas, ārdus atstāja tukšus, lai neaizdegtos. Griesti bija cieši, spraugas aizpildītas ar māliem, uzbērtām smiltīm, vai ko citu, lai taupītu siltumu. Riju un piedarbu apsedza no visām pusēm zemu nolaists jumts, tā apkārt ēkai (ar jumta izgriezumiem) veidojās palieveņi, gubeņi, "pelavnieki", kuŗos novietoja seru, salmus, dažādus saimniecības piederumus vai izmantoja citādi. Rijas telpas apakšā māla kuls. Sers izžuva diennaktī. Mazākus labības daudzumus izkūla turpat rijā. Dažos novados rijā dzīvoja, tai piebūvējot īpašu "kambari" pārtikai. Rijā notikuši dievkalpojumi, Brāļu draudzēm pirmās sapulcēšanās. Ar rijas vārdu tautas apziņā iegūlis ilga, grūta darba, nežēlīgu sodu (kungu rija") priekšstati, arī prieks par darba augļiem. Rijā novietoja mirušos pirms izvadīšanas uz kapiem, veļu laikā sarīkoja veļu cienāšanu. (skat. zaļš) rakstītāja ( Kas tā liela rakstītāj', Karodziņu rakstīdama ) māsa, toreiz liela rokdarbniece. rāvājs, rāviens ( Nelaidiesi rāvājāi, Ne dzeŗ rāvas ūdentiņa ) zema, purvaina vieta, no kuŗas izplūst brūns, netīrs ūdens ar dzelzs piejaukumu (rāva). ražens, ražena ( Kam tu augi tik raženis, Maza bija, bet ražena ) godīgs, strādīgs, darbīgs, bagāts, skaists (cilvēks). rikšiem ( Rikšiem bēri es palaidu, Rikšiem bēr(īt)i es palaidu ) vieglā skrējienā. rubenis, teteris ( Rubeņami rubināt ) liels melns putns medņu dzimtā (mātītes brūnas), dzīvo birztalās, jauktu koku mežos, sūnekļos. Lizdā, zemē, viršu krūmā, dēj 6-15 olas. Mazuļi pārtiek no kukaiņiem, gliemežiem, ogām, bet pieaugušie arī no bērzu, alkšņu pumpuriem, graudiem tīrumā. Ziemā mīļ ierakties sniegā. Riesta (pārošanās) laikā pavasarī, kad briest pumpuri, rubināšanā ("dziesma") aizmirstas, nedzird, tad notiek rubeņu medības.
ŗ
s	sagša ( Bārenīte sagšas auda ) greznāka villaine. sakumpis ( Sakumpušu muguriņ' ) salīcis, ar kūkumu mugurā. saules maize ( Par baltoi saules maizi ) karaša, kas cepta no baltiem miltiem. sērdiene, sērdieņi ( Ka es biju sērdienīte, Ciemā daiļa sērdienīte, Kas sērdienes pūru lok', Pie nabaga sērdienītes, Simtiņš mazu sērdienīšu, Es, meitiņa, sērdienīte ) plašākā nozīmē visi sociālā ziņā atstumtie un pamestie, vai cita varā nodotie (skat. bārene). segli ( Vienam bija zelta segli, No segliemi gaisma ausa ) īpaši pagatavots ērts sēdeklis, ko uzliek zirga mugurā, kad jāj. Senāk seglu vietā klāja izrotātu, izrakstītu segu (Bij manam kumeļam Zvaigžņu sega mugurā.) vai ādu. Seglus pagatavoja no liepas vai bērza koka 4 gabaliem, savienojot bez naglām. Seglu priekšējo loku (buku) un muguras loku (lāpstu) dažādi izrotāja. Kāpšļus, kas bija savīti no bērza zariem, piestiprināja pie sānu daļām. Vēlāk seglus sāka gatavot no ādas, tāpat skaisti izgreznojot. Senāk arī sievietes sēdēja zirga mugurā, jāja tāpat kā vīrieši. Vēlāk sievietēm sāka gatavot īpašus seglus ar mazu kāju soliņu, lai varētu sēdēt ar abām kājām uz vienu pusi, mugurpusē ierīkojot koka lociņu muguras atspiešanai, ērtākai sēdēšanai. sērst ( Mūs' māsiņa sērstu brauca ) apciemot, viesoties. sesks ( Sesk(i)s dara alutiņu ) caunu dzimtas plēsīgs dzīvnieks, mīt alās, šķūņos, nogalina vistas, peles, žurkas; ādu lieto kažokiem. sētiņā, sēta ( Ar valodu sētiņā, Meitu mātes sētiņā, Vai ir visi sētiņā, Dažu sētu tie izjāja, Mana tēva sētiņā ) lauku mājas, tēva sēta, arāja sēta, brāļa sēta; pagalms, žogs. sieks ( Sieku rudzu, sieku miežu ) labības mērs: 1/3 pūra Vidzemē, 1/4 pūra Kurzemē (skat. pūrs). Siekā: 2 sieciņi, 1 ķipis, 80 riekšavas, 18 stopi, 23 litri. sils ( Trīs priedītes siliņāi, Caur siliņu nevedieti ) priežu tīraudze smilšainā, neauglīgā zemē, kur tikai pa retam nīkuļo citu sugu koki un krūmi. Priedei mietsakne, kas sasniedz dziļo gruntsūdeni smiltājā. Silā aug virši, bruklenāji, ciņu smilgas. sirmis zirgis ( Visi seši sirmis zirgis ) sena valodas forma, senais vīriešu dzimtes daudzskaitļa instrumentālis; tagad sakām: ar sirmiem zirgiem. sirms zirgs, sirm(īt)is ( Sola tēvis sirmu zirgu, Abiem bija sirmi zirgi ) zirgs, kam baltai spalvai piejauktas citas krāsa spalvas. slavīte ( Lai slavīte noslavēja ) slava, slavēt. slēžu, slēšu ( Vienam došu slēžu kreklu ) linu un vilnas audums sprigulis ( Zaļš ozola sprigulīt's ) sens labības kuļamais rīks: pagaŗa kāta galā piesieta (ap 50 cm attālumā) 5-6 cm resna un ap 40 cm gaŗa ozola vāle, ko tad "augstu cēla, zemu laida" puiši un meitas piedarbā, labības klājienā. staigns ( Staigna purva bridējiņš ) tāds, kur stieg (piem. izmirkušā zemē iegrimst bridēja kājas). stalts ( Ekur stalti kaŗavīri, To es stalti vizināšu, Tevi stalti vizināš', Stalti jāja kaŗavīr', Cels uz stalta kumeliņ' ) skaists augumā, slaids, cēls, lepns, brašs, arī iedomīgs. stangu ( Rausta stangu iemauktiņ's ) (skat. iemaukti). stiebrs ( Viena stiebra galiņāi ) kokam stumbrs, bet labībai, smilgai un citām zālēm - stiebrs. sūkaliņas ( Trešā tīru sūkaliņu ) šķidrums, kas atdalās, pienam sarūgstot.
š	šķelmis ( Šķelmim šķelmja valodiņa ) (aizgūts no vācu valodas) viltnieks, mānītājs. šķeterēt ( Tumsā vērpti, šķeterēti ) savīt kopā vairākus pavedienus.

t	tautas, tautieši ( Trīs gadiņi tautas jāja, To aizveda tautiņās, Lai dzird visa tautu zeme, Dziedāj' tautu tīrumāi, Dziedādamas tautas veda, Jājiet, tautas, pagaidieti, Tautu meitu klētiņāi, Sijā auzas, tautu meita, Tautiešami apsolīju, Lai gaida tautas, Zaļa tautu miežu rija ) sveši ļaudis, pie radu saimes nepiederīgi; precinieki no citiem novadiem (svešiem ļaudīm). tautu dēls, tautietis ( Tautiet's sola simts dāldeŗu, Tik vien lūdzu tautu dēlu, Ne tautieša laipu gāj', Kā mīl mani tautu dēls, Kā mīl mani tautu dēl(i)s, Tautu dēlu gaidīdama ) ģimenei nepiederīgs, arī precinieks. tautu meita, tautu zeltenīte ( Labdien, tautu zeltenīte, Sijā auzas, tautu meita ) meita, kas nepieder pie radu saimes. tautu zeme ( Lai dzird visa tautu zeme ) lai dzird tautas, kas dzīvo citos novados (svešajā zemē), kas nepieder pie ģimenes, nedz dzimtas, t.i., tautasdziesmu laikmeta nozīmē (skat. tautas). tava vaļa ( Nu, Dieviņi, tava vaļa ) tava vara; arī griba, brīvība. tecināt ( Tecināja valodiņ' ) šeit; veikli runāt; liet, arī asināt (izkapti, nazi). tērauds ( Tēraudiņa zobentiņu, Ar tērauda zobentin' ) cietināta, rūdīta dzelzs. tīkot ( Pēc meitiņas tīkojies ) lūkoties, raudzīties, vēlēties. trejdeviņi padomiņi ( trejdeviņi padomiņi ) dauz padomu, sapratīgs, gudrs.
u
ū
v	Vāczeme ( Reizē tikti Vāczemē ) ne tikai Vācija, bet vispār sveša zeme rietumos. valodas ( Bez valodu nonēsāt ) bez aprunāšanas. vālodze ( Kā dzeltena vālodzīte ) dziedātājputns košām krāsām: dzeltens ar melniem spārniem un asti. Mātītes zaļganas. Vālodzi tautā sauc par lietus putnu, arī par "audējputnu". Tā "sakliedzot" lietu, lizdu saauž zaru galos, ko vējš šūpo. Tautasdziemās to dēvē par vālodzes šūpuli. Tautā vālodze ar savu dziesmu: vēkš, vīvaļo, svelpj. Pa ziemu no Latvijas aizceļo uz Afriku (gājputns). vārpa ( Ziedi, ziedi rudzu vārpa ) labības stiebra galā vārpa, kuŗā izaug un nobriest graudi. vasks, vaski ( Vaska cimdi rociņā, Ar tiem vaska spārniņiemi, Vaska cimdi rociņā ) dzeltens (vasks kaķis, vasks zirgs, vaski mati), arī mīksts; bišu vaski (šūnu būvei). vāvere ( Vēl caunītes, vāverītes ) grauzējs, zīdītājs, kuplu asti dzīvnieks - kuplaste. Pārtiek no riekstiem, zīlēm, egļu un priežu ciekuru sēklām, arī putnu olām. Dzīvo kokos, spalvu maina divreiz gadā. Ziemā vāveres medī un ādu izmanto kažokiem, cepurēm. Mežkopji vāveres uzskata par kaitīgām. veldre ( Veldrē visa labībiņa ) lietus un vēja noguldīta labība. vērdiņš ( ..... ) sena monēta, kas līdzvērtīga pusotrai kapeikai; saukta "ubagu nauda" mazās vērtības dēļ. vībotne ( Vībotnīte, papardīte ) paliels, ilggadīgs lakstaugs kurvjziežu dzimtā. Aug gar sētmalām, ceļmalām, laukmalām. Plūc Zāļu vakarā līdz ar citām jāņzālēm un dod jāņumātei kopā ar vainagiem. villaine, vilnaine ( Tin baltāi villainē, Man nav siltas villainīt's, Pušķo baltas villainītes, Sola māte villainīti ) sena nepārveidota plecu sega, seģene, ko valkātāja pāri pleciem ar saktu saspraustu uz krūtīm vai uz pleca. Villaine ir raksturīgākā un visbagātāk izveidotā latviešu tautastērpa daļa. Villaines ir ļoti dažādas. vilt ( Tas mācēja meitas vilti ) mānīt, piekrāpt. vizēt ( Kā saulīte vizēdama ) vizuļot, spīdēt, mirgot, laistīties.
z	zaļš ( Zaļš ozola sprigulīt's ) tāds, kam ir zālei raksturīgā krāsa; svaigs, nevārīts (zaļa gaļa, siļķe); negatavs (zaļi rudzi, āboli, ogas); nežāvēts (zaļš koks, sprigulītis); nenobriedis, vieglprātīgs (zaļš puisis, jauneklis); vesels, stiprs. zēģeles ( Uzvelk baltu zēģelīti, Laiviņ' baltu zēģelīt', Zēģelīšu audējiņ's ) (aizgūts no vācu valodas) laivas, kuģa buŗas; buŗāt - zēģelēt. zeltene ( Zeltenītes lūkotiesi ) jauna meita (dzelteniem matiem), tautietes nosaukums, vēlāk lietots patstāvīgi kā sinonims tautietei. zīds ( Zīda tīkli, zelta laiva, Trešā zīdu šķetināj', Zīda pušķi zemi slauka ) tautasdziesmās viens no iemīļotākajiem vārdiem vērtīguma izteikšanai līdzās vaŗam, sudrabam, zeltam, dimantam. Meita šķetināja (savija), savērpa zīda pavedienus kopā. zīle ( Manis zīļu vainadziņis, Sidrabota zīle dzied, Savu zīļu vainadziņ', Man zīļota līgaviņa, Ar to zīļu vainadziņ' ) krelles (stikla, māla); zīļu vainadziņš; ozola auglis; putns.
ž